Talku vēsture

Lai jūs justos ērti un kā saimes loceklis, nedaudz no talku vēstures.

Zīmīgi, ka vārdu talka vārdnīcās angļu valodā bieži tulko kā clean-up. Kaut pareizāk būtu assistance, lend a hand, joint work.

No Arveda Švābes „Pagasta vēstures”,1926. lasām, ka G.F.Stenders (17.g.s.) rakstījis: „par talku sauc salūgtus strādniekus un strādnieces, kurus pēc darba dūšīgi uzcienā: talcinieks – Arbeitsgast; talkā iet –„ als Arbeitsgast gehen”. A. Hūpelis 18.g.s. rakstīja: „Spiedīgā gadījumā muiža rīkoja talku ar kopīgu ēšanu, dzeršanu un vakarā deju pie somu dūkām”.

Latvju Dainas atšķir dažādu talku veidus: linu raujamās, rudzu un miežu pļaušana, mēslu vešana, līduma līšana, āboliņa pļaušana, apiņu šķīšana, līgavas pūra darināšana.

Latvijas valsts vara ir parakstījusi starpvalstu vienošanos „Par bioloģisko daudzveidību”, kur 8. pantā tieši norādīts, ka valsts apņemas… „Saskaņā ar savu valstisko jurisdikciju respektēs, saudzēs un saglabās pamatiedzīvotāju un vietējo kopienu ar tradicionālo dzīvesveidu uzkrātās zināšanas, jauninājumus un praktisko pieredzi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un ilgtspējīgā izmantošanā…”

20.g.s. filozofi konstatēja, ka Pasaulē attīstās jauna un zīmīga sociāla pretruna: „pilsēta pret laukiem”, kuras rezultātus patlaban redzam Latvijas laukos. Šķietamā pilsētnieku „nepieprasītā pārtika” un dezorganizētais vietējo lauku ražojumu tirgus noteica lauku iedzīvotāju strauju samazināšanos emigrācijā, kas nepieļauj šeit attīstīt tirgū pieprasītus dārzkopības produktus – ogas un augļus, jo tie prasa rūpīgu un maigu roku darbu.

Ceru, ka skaidrs ir šīs lapas Mērķis – atjaunot un popularizēt pilsētnieku vidē senās lauku talkas kā kopdarba veidus, vienlaicīgi laukos atpūsties, iegūt ģimenei daļu kvalitatīvu ogu, augļu vai sakņu ražu, nedaudz iepazīstot lauku dzīvesveidu un apkārtni tieši uz vietas, nevis tikai caur mašīnas logu vērojot..

Talku mūsdienu praksē – pēc 2. P.K. un lielo sociālo pārmaiņu laikā -20.g.s. 90-os gados tieši talkas palīdzēja daudziem zemniekiem novākt ražu, bet talcinieki – pilsētnieki un bezzemnieki laukos ieguva „talcinieka daļu” no ražas, ar ko varēja izdzīvot smagākos gadus (atceros, ka mani vecāki līdz pat 1958. Rudens talkās piepildīja pagrabu un klēti). Zināms, ka zemnieki var saņemt maksu par pārdoto ražu tikai pēc vairākiem mēnešiem, tāpēc norēķins ar palīgiem – talciniekiem tradicionālā veidā – ar balli, ar „talcinieku daļu” ir sens, bet mūsdienās atkal aktuāls naturālas apmaiņas un ieradumu tiesību veidā veikts norēķins. Turpmākas finansu krīžu gaitā tieši preču apmaiņas veidi būs ekonomiku noturoši – tā raksta Pasaulē pazīstami teorētiķi.